Prāmis: Rīga – Stoholma
Autobuss nr 1: Stoholmas autoosta – Centrālā stacija (1h no oficiāla kuģa piestāšanas laika ar visu meklēšanu). Bija iespēja pārsēsties uz autobusu, ko neizmantoju.
Vilciens: Stoholma – Karlstāde (Karlstad) (3h)
Novērojumi:
Uz prāmja esošie informācijas dienesta darbinieki ir atsaucīgi un zinoši. Nopirku autobusa biļeti, dabūju karti un noskaidroju, kur man jākāpj autobusā un kur jākāpj ārā.
Pēc izkāpšanas no prāmja ievingrināju mēli krievu valodā. Krievu gide man norādīja virzienu, kurā jādodas uz autobusu, bet divas jaunas krievu sievietes ar bērniem lūdzu palīdzību ar pareizās pieturas atrašanu. Es jau nu gan biju īstā „eksperte”… Bet, ja jau ir karte un autobusā rāda katru pieturu, pa logu var izlasīt ielas nosaukumu un zini aptuveno atrašanās vietu – protams, visu var atrisināt. Un atrisināju arī. Gan sievietēm virzienu parādīju, gan pati atradu centrālo staciju. Stacijas meklēšanā gan jau liku lietā angļu valodu un bēgu no visām kāpnēm – garākais ceļš nozīmēja vieglāko ceļu. Staipīt vairāk kā 20 kg smago čemodānu nenāca ne prātā. Turklāt es biju sajūsmā, kā blakus trepēm ostā bija lifts un autobusam nebija pakāpienu – vienkārši ņēmu un ievilku savu čemodānu salonā un visur citur, kur vajadzēja.
Pēc izkāpšanas no prāmja ievingrināju mēli krievu valodā. Krievu gide man norādīja virzienu, kurā jādodas uz autobusu, bet divas jaunas krievu sievietes ar bērniem lūdzu palīdzību ar pareizās pieturas atrašanu. Es jau nu gan biju īstā „eksperte”… Bet, ja jau ir karte un autobusā rāda katru pieturu, pa logu var izlasīt ielas nosaukumu un zini aptuveno atrašanās vietu – protams, visu var atrisināt. Un atrisināju arī. Gan sievietēm virzienu parādīju, gan pati atradu centrālo staciju. Stacijas meklēšanā gan jau liku lietā angļu valodu un bēgu no visām kāpnēm – garākais ceļš nozīmēja vieglāko ceļu. Staipīt vairāk kā 20 kg smago čemodānu nenāca ne prātā. Turklāt es biju sajūsmā, kā blakus trepēm ostā bija lifts un autobusam nebija pakāpienu – vienkārši ņēmu un ievilku savu čemodānu salonā un visur citur, kur vajadzēja.
Zviedri autobusā ieņem divas sēdvietas bez mazākajiem sirdsapziņas pārmetumiem, kaut arī kājās stāv sievietes ar bērniem un autobuss ir tik pārpildīts, ka pārvietošanās nav iespējama. Gluži tāds pats, kā darba dienu rītos ir 15 trolejbuss Rīgā. Pilns ar studentiem, strādniekiem, pensionāriem utt.
Toties stacijā es sāku uz to skatīties no pozitīvās puses. Te man ir iespēja izbaudīt savu personisko telpu un ieņemt vismaz pus soliņu un nejusties par to vainīgai.
Biju plānojusi atstāt somu bagāžas nododamajā telpā, lai 4 brīvās stundas, kas jāgaida līdz vilcienam, pavadītu pastaigā pa Stoholmu. Pirmajā vietā tehnika nestrādāja, kad uzgāju otro, jau biju nobriedusi sēdēt stacijā, nopirkt kādu našķi un palasīt kādu grāmatu. Ar somām noteikti nekur vairs negribas kustēties un skopums arī uznāca, kad atrasts jau cits risinājums. Somas atstāšana uz diennakti maksā 50 SEK mazajā skapītī un 60 SEK lielajā. Tagad jau domāju par to, ka varētu arī iziet ārā un paskatīties vai nav kāds parks tuvumā – ārā galu galā ir brīnišķīgs laiks! Un kādā brīdī visticamāk iztērēšu 100 SEK pērkot ūdeni un salātus, un varbūt vēl kaut ko.
***
Beigās ēdiens sanāca nedaudz lētāk, bet parka tā arī nebija. Lasīju grāmatu, žurnālu un gaidīju. Stacijā gan vīlos. Tur lifti un braucošās kāpnes nebija. Nostiepos ne pa jokam.. Bet nu kā kārtīga feministe visu paveicu un esmu hostelī.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru