Lūk, pāris atziņas no redzētā un piedzīvotā:
- Tas nav mīts, ka Zviedrija ir dārga valsts. Ēdienam jebkurā gadījumā sanāk tērēt vairāk kā plānots un visi apmaiņas studenti, lai no kuras valsts tie arī nebūtu, par to šausminās.
- Ballītes arī ir dārgas. Iztērēt 500 SEK vienā vakarā ir normāli. Bet man ir laimējies, ka esmu sieviete un tā nu šajā feministu valstībā atļauju sevi ievest pa VIP ieeju klubā un uzsaukt kādu dzērienu.
- Par iedzīvošanos. Zviedri ir noslēgti. Tev ir jāiet un jārunā, ja gribi iepazīties un tad jau viss ir labi. Pasivitāte un cerība, ka Tu kādu interesēsi ir absolūti lieka. Otrs variants – iepazīties ar neformālo līderi, kas pazīst vismaz trešdaļu no studentiem un vēl arī pāris pasniedzējus, klubu īpašniekus utt. Tā notika ar mani. Nevarētu teikt, ka es to biju ļoti rūpīgi aprēķinājusi. Bet tā kā es nebiju izpētījusi, kur kas šeit atrodas, kuri ir lētākie veikali un kur iegādāties autobusa braukšanas karti un vēl neskaitāmas citas lietas – man nekas cits neatlika, kā iet klāt un runāt ar cilvēkiem. Nu labi, varēju vēl draudzēties ar googles tanti un facebook diskusijām. Šeit ir bijuši tik daudz studentu, ka kaut ko uzzināt nav nekādu problēmu.
- Visu ko šeit var darīt arī par velti. Doties garākās un īsākās pastaigās. Apmeklēt hokeja maču. Skatīties filmas. Dzert no paņemto tēju. Runā, ka arī riteni var dabūt par velti izbraucienam teju uz visu dienu. Un tad vēl muzeji, kuros ieeja līdz 25 gadu vecumam par velti.
- Augstskola ir ļoti liela salīdzinot ar pilsētas izmēriem. Atrast īsto ēku kopējā pudurī jau vien ir izaicinājums. Toties auditorijas ir nelielas un daudz. Studentu skaists kursā pārsteidzoši mazs. Bakalauros gan esot vairāk. Piemēram mēs šajā kursā esam seši, nu varbūt būsim septiņi. Viena meitene kaut kur pa ceļam pazudusi. Bet maģistratūras programma vispār ir tikai četri – tieši tik pat iepazīšanās lekcijā piedalījās arī pasniedzēji..
- Šeit ir lieliska bibliotēka, kas ir gan tikšanās vieta, gan studiju vieta un vienkārši liela, skaista, gaiša telpa. Tajā pavadu daudz laika, gan labā interneta dēļ, gan tāpēc, ka es tiešām studēju. Un nav jau īsti variantu. Pirmā grāmata izlasīta, otrā iesākta un neliela panika, kā izdarīšu vēl visu pārējo līdz nākošā mēneša beigām arī jau klāt. Ieraugot studiju plānu sapratu, kāpēc lekcijas ir tikai vienu līdz divas dienas nedēļā, tomēr studenti nestrādā. Man noteikti vajadzēs vismaz 40h nedēļa, lai izdarītu visu, kas paredzēts. Bet to jau vēl redzēsim..
- Nepatīkams pārsteigums, bija faksts, ka grāmatas bija jāsagādā jau pirms pirmās lekcijas, kaut arī saraksts tika publiskots vien iepriekšējā nedēļā. Sākumā domāju, ka tas nieks. Man brīvā laika daudz – iešu uz bibliotēku lasīt. Bet izrādās viņi neatstāj vienu eksemplāru lietošanai uz vietas un tie paši daži studenti jau bija izķēruši grāmatas. Pagaidām vienīgais iemesls, kāpēc ir vērtas braukt uz iepazīšanās nedēļu.. Kaut gan daži apgalvo, ka vienai grāmatai jābūt bibliotēkā – nu man neizdevās to atrast ne vienai, ne ar personāla palīdzību.
- Un visbeidzot man ir sajūta, ka labākās lietas ir vēl tikai priekšā. Te ir daudz lielisku cilvēku, ko gribu labāk iepazīt, man ir plāns nedaudz apceļot apkārtni un vēl vienkārši baudīt iespēju būt tikai studentei veselus četrus mēnešus!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru