1. Ja darbā ir pārāk daudz lietu, kas jāizdara un nevienu no tām tā īsti negribas darīt - mums ir tradīcija sanākt kopā un domāt, ko ar to iesākt. Parasti mēs izdomājam vismaz vēl trīs lietas, kuras noteikti ir jādara!
2. Ja man nedēļā ir tikai viena brīvdiena, ko pavadu mājās un ļoti, ļoti gribās atpūsties - es noteikti izdomāšu, ka vajag taču beidzot skapi izrevidēt, šo to piekārtot, beidzot ēst uztaisīt un beigu beigās saprotu, ka vakars klāt un diena pagājusi par daudz darot kaut ko.
3. Laiska atpūta pie jūras nozīmē, ka ar draugiem būsim noorganizējuši pāris spēles, izdomājuši, ko varētu pa ceļam apskatīt, un varbūt vēl kādu darbam vajadzīgu aptauju noorganizējuši.
4. Ja rīkoju pasākumu savā mājā - tāpat, bez īpaša iemesla. Nu tāpēc, lai vienkārši kopā darītu neko. Tad man kā likts vajag pasākumam nosaukumu, vismaz dažu aktivitāšu plānu un skaidru ēdienkarti.. (Par šo gan pēdējā laikā cenšos atslābt - un ziniet, viesi paši lieliski var par visu parūpēties)
5. Ja Tu man piezvanītu un es atbildētu, ka daru neko - tas visticamāk nozīmētu, ka lasu žurnālu vai grāmatu.
Taču nu jau pēc vairāku gadu meklējumiem, es esmu atbildējusi sev, ko man nozīmē darīt neko. Tas nozīmē tieši šajā mirklī pajautāt sev - ko es tagad gribu darīt un darīt to. Neko neplānot, nedomāt par to, ko vajadzētu darīt un ko pienāktos darīt. Vienkārši pajautāt sev - ko tu gribi?
Pirmo reizi šo brīvības sajūtu noķēru Londonā - man bija vesela diena vienai pašai. Sēdēju uz soliņa krustojuma vidū un domāju, kur es gribu iet tālāk.Sapratu, ka nekur, un tā es sēdēju, vēroju cilvēkus un priecājos par sauli. Otrā reize bija Marokā - bet par to pāris rindiņās uzrakstīt grūti. Tagad es gribu vēl vienu tēju, tāpēc dodos prom. Man ir brīvs vakars.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru