Vidusskolā es reiz dzirdēju tēzi par to, ka cilvēki nemiīgi staigā pa vienām un tām pašām takām. Tas nozīmē, ka viņi izvēlas vienas un tās pašas ēstuves, koncertzāles, sporta klubus utt. Kaut kad vēlāk man ļoti sagribējās izkāpt no savām taciņām, un es atklāju, ka tā iespējams, neko īpašu nedarot, padarīt dzīvi krāsaināku un interesantāku. Galvenais nosacījums ir doties vai darīt kaut ko apsolūti pretēji ierastajam, improvizēt, ļauties pārsteigumam un sajūtām. Tās līdzīgas, kā nokļūstot svešā pilsētā bez gida un dodoties uz pirmo ārēji jauko vietu.Mani pēdējā laika atklājumi ārpus ierastajām taciņām:
- Eko ēstuvīte MĀJA - blakus LU - turpat, kur ir 15. trolejbusa galapunkts. Tur ir lieliskas bulciņas, tuklāt lētas. Mani ļoti uzrunāja interjers - sajūta, ka tiešām būtu iegājusi pie kāda ciemos uz mājām.
- Samurajs - atklāju jau kādu laiku atpakaļ, bet tā pat viena no jaukākajām vietām, kur ēst suši. Atrodas Vecrīgā, pie Pēterbaznīcas
- Katrīnas dambis Andrejsalā. Palides, Mārim Resnim par ierādīšanu. Lieliska pastaigu vieta.
- All Capuchino klusajā centrā
- Valmieras teātra restorāns
- I-DEJAS māja (tai noteikti reiz veltīšu atsevišķu ierakstu)
- Jauks Latvijā ražotu lampu un citu dziaina priekšmetu veikaliņš. Netālu no Jāņa baznīcas Vecrīgā.
- Dievdārziņš Iecavā
- 100% Ziemeļitālijas ceļojums - mums bija zināmas tikai pirmās naktsmītnes un nebija pat karšu. Tās meklējām uz vietas tūristu informācijas centros.
- un vēl vairāks vietas, kuras nu jau tapušas par ierastajām un būtu laiks tās atkal nomainīt.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru