Aptuveni pirms nedēļas iegādājos jaunu plānotāju. Tādu skaistu, maziņu un šobrīd domāju, ka arī praktisku. Patīk man papīrs un patīk plānotāji, bet vai maz ir vērts kaut ko plānot, zinot, ka neskaitāmas no tevis neatkarīgas lietas vienkārši notiek un neļauj plāniem realizēties?Esmu lasījusi par plānošanu. Esmu plānojusi kā paspēt nepaspējamo. Esmu rakstījusi neskaitāmus darbu plānus, rakstījusi projektus, izvirzījusi mērķus.. Reizēm tas ir palīdzējis, bet reizēm ir sajūta, ka plānošanai veltām vairāk laika kā rīcībai. Pēdējā reizēm mēdz arī izpalikt..
Šodien esmu mājās un man nav plāna kā pavadīt šo svētku dienu. Un es arī neko prātīgu nedaru. Mārīte mūsu neveiksmīgajā brīvdienā Igaunijā teica - viss, nākošreiz vajag PLĀNU! (Par Igauniju jau pastāstīja Madara, es neatkārtošos)
Laikam jau Mārītei ir taisnība. Plāns ir vajadzīgs. Kaut vai tikai tāpēc, lai būtu ko beigās nosvītrot, izmest, no kā atkāpties, ko nerealizēt - bet gadījumā, ja nebūs labākas idejas, būs plāns, ko likt lietā. Atliek vien iemācīties laicīgi atvadīties no liekiem vai neizdevušiem plāniem.
Rakstot šo, man radās pāris idejas, ko varētu iesākt ar atlikušo dienas daļu. Sākšu ar pusdienām, jo labs ēdiens vienmēr uzlabo omu un padara dzīvi skaistāku.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru