Šodien man gribas runāt, bet negribas kaut ko pateikt. Galva ir tukša un pārbāzta vienlaicīgi. Traģēdija. Darbs. Plāni. Nogurums. Apjukums. Vēlme nosodīt un vēme nesodīt. Tas viss šobrīd manī mīt.
Es redzu dusmas. Es redzu patiesu līdzjūtību un savas spalvas spodrināšanu. Es redzu drosmi. Es zinu, ka rīt būs klusums.
Divas dienas es esmu pavadījusi mājas. Centos atcerēties, kas ir svarīgs. Nesanāca. Es sāku salīdzināt un ar to viss beidzās. Un tad dzejnieks atgādināja, kāpēc top dzeja un ko cilvēks nekad nespēs pieņemt. Savu mirstību.
Ja internetā protat koncentrēties un ilgstoši noturēt uzmanību, iesaku noskatīties: video
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru