Jo vairāk es cenšos, jo vairāk nesanāk

Jo es vairāk cenošos darīt neko, jo vairāk nesanāk. Un tas jau notiek tādos apmēros, ka man vairs negribas cilvēkiem to stāstīt. Jo es taču pati gribēju.. Tā vienkārši būt un atpūsties. Bet man parādās tik daudz un dažādu jauku piedāvājumu, ko varu darīt. Pēkšņi ir joga pie lieliskas pasniedzējas svētdienās, pēkšņi uzrodas nelieli un interesanti darba piedāvājumi un rodas iespējas realizēt daudzas senas un mīļas idejas.


Un vēl ir forši draugi, kuri vienkārši atbrauc ciemos un uztaisa ballīti. Pat daudz neplānojot. Vien saskaņojot datumu.

Un tad ir tādas dienas, kad es ļoti cenšos kaut ko darīt. Piemēram, šajā nedēļas nogalē es centos divus vakarus dejot. Piektdien devos uz ViA balli un sestdien uz Vecrīgu. Nekā. Pirmajā ierados par ātru, cilvēku iesildīšanās beigas tā arī nesagaidīju un turklāt biju nesagatavojusies (izrādās vajadzēja groziņu utt). Otrajā, vienkārši nekas īsti nesanāca lai kā centāmies. Aizgājām gana vēlu. Apstaigājām vairāk kā piecas vietas, bet nekā. Tā arī neatradām vietu, kur kārtīgi izdejoties.

Ko no tā varu secināt? Nezinu. Tētis reiz teica, ka grūtāk ir iemācīties zaudēt, nekā uzvarēt. (kā bērns to nekādi nespēju saprast) Šī laikam ir tā cīņa, kurā man jāļaujas zaudēt.

Laikam vienkārši jāpriecājas par to, kas ir, un jāaizmirst par to, kā nav.