Tango grāmatas vākos

Šī ir pirmā grāmata par tango, ko esmu turējusi rokās. Sāku to lasīt bez īpašām ekspektācijām. Pakavēties pie domām par tango ārpus nodarbību un milongu laika jau pats par sevi šķita gana saistoši.

Un grāmata precīzi atbilda manām vajadzībām. Tā ļāva atgriezties Buenosairesas deju zālēs un mazliet dziļāk ielūkoties tur notiekošajā, iepazīties ar dažiem košiem, pat arhitipiskiem personāžiem un viņu attiecībām. Skaudrāk apzināties nerakstītos, bet tik ļoti nepārkāpjamos vakara noteikumus. Sajust ilgas, bailes no atraidījuma un kļūdām, svētlaimi pēc vienkārši skaista, virs zemes paceļoša tango valša.

Iespējams, kādam šī grāmata palīdzētu saparast, ko šie neskaitāmie cilvēki ir atraduši tango. Kāpēc viņi ir gatavi atteikties no miega stundām, jaungada ballītēm draugu lokā un iztērēt lielas naudas summas nodarbībām, kurpēm, festivāliem, aksesuāriem, braucieniem uz Argentīnu. Bet varbūt arī nē. Aprakstītās attiecības, emocijas,  brīvības un atkarības sajūta visticamāk ir uztverama un saprotama daudz košāk tajā brīdī, kad kaut mazu kumosu esi jau pagaršojusi/is.

Autore pavisam maigi pieskārās arī tango vidē nokaitētam konfliktam starp Argentīnas tango un to tango, ko Eiropā dēvē par tango nuevo un ļoti iecienījuši daudzās deju zālēs. To, cik tēma ir karsta, sapratu Argentīnā. Iespējams 90tajos kāds tik ļoti varēja iekarst par latviešu valodas jautājumiem, bet varbūt arī nē. Grāmatā lasītājiem tiek parādīta pareizā atbilde uz jautājumu par Piacollas (A.Piazzolla) mūziku (kas ir klausāma, bet ne dejojama) un pielikts punkts šai tēmai. Kas zina, varbūt reiz atradīšu plašāku iztirzājumu citur.

Māksla un muzeji

Pāris gadus atpakaļ ar sajūsmu atklāju, ka man patīk muzeji. Londonā es tajos iemīlējos, Oslo un Stoholmā iemācījos mīlēt, bet Latvijā izaicināju sevi apmeklēt visus pieejamos mākslas muzejus un vietas, kur sastopama māksla. Dažus atrast nebija viegli, bet nu man ir gatavs saraksts, kuru es ceru vēl papildināt.

Par nekā teikšanu

Šodien man gribas runāt, bet negribas kaut ko pateikt. Galva ir tukša un pārbāzta vienlaicīgi. Traģēdija. Darbs. Plāni. Nogurums. Apjukums. Vēlme nosodīt un vēme nesodīt. Tas viss šobrīd manī mīt.

Es redzu dusmas. Es redzu patiesu līdzjūtību un savas spalvas spodrināšanu. Es redzu drosmi. Es zinu, ka rīt būs klusums.

Divas dienas es esmu pavadījusi mājas. Centos atcerēties, kas ir svarīgs. Nesanāca. Es sāku salīdzināt un ar to viss beidzās. Un tad dzejnieks atgādināja, kāpēc top dzeja un ko cilvēks nekad nespēs pieņemt. Savu mirstību.

Ja internetā protat koncentrēties un ilgstoši noturēt uzmanību, iesaku noskatīties: video

Planšete

Nu jau vairāk kā gadu lietoju planšeti. Beidzot gribu padalīties ar saviem secinājumiem par tās jēgu ikdienā.

Kopumā jāatzīst, ka ne mirkli neesmu nožēlojusi šīs ierīces iegādāšanos. Ļoti ērtā veidā varu lasīt ziņas, e-pastus, blogus, garākus rakstus un grāmatas. Jāatzīst, ka biežāk bija aizkaitināta ielādes problēmu dēļ, saturu lasot uz datora. Planšete ir ātra un esmu tik ļoti pieradusi, ka man nav jāgaida līdz tā ieslēdzas, ka nu jau apsēšanās pie datora prasa saņemšanos.
Ar grāmatu lasīšanu gan neiet tik gludi. Daudzie sociālo tīklu atgādinājumi mani tomēr novērš no iecerētās lasāmvielas un vairāk par pārdesmit lapaspusēm vienā reizē neizlasu.
Tā ir parocīga video un filmu baudīšanai. Ekrāns ir pietiekami liels arī diviem, ērts sabiedriskajā transportā un pat sēžot mašīnā, sastrēgumos. Vienīgi virtuvē paralēli ēst gatavošanai nekas nesanāca - vajadzīgas tumbiņas, lai pārspētu katlu šķindoņu un ūdens trokšņus.
Runājot par virtuvi - nu jau tā ir ikdiena blakus pannai nolikt planšeti, lai sekotu līdzi receptei un atrastu gatavošanas procesā vajadzīgās sastāvdaļas. Par manu paradumu ir kļuvusi recepšu blogu un vietņu lasīšana ceļā starp darbu un lielveikalu. Lieki teikt, ka tas ir daudzveidojis manu ēdienkarti.
Rakstīšanai un satura veidošanai planšete nav pietiekami ērta. Pagāja kāds laiks līdz atradu sev ērtu klaviatūru. Iebūvētā bija vairāk nekā neparocīga, īpaši latviešu valodas versija. Citās valodās, protams, ir glauni atjauninājumi, kuros novērstas nepilnības. Lai kā arī būtu, šī nav mana iecienītā ierīca rakstīšanai. Īsas ziņas, e-pastus un atgādinājumus uzrakstu - vairāk kaut kā tomēr nesanāk.
Tajā pat laikā esmu novērojusi, ka daudzas funkcijas, kurām sākotnēji domāju, ka planšete nav piemērota un ir nēerta, vēlāk iemācos veikt pat ļoti ātri un bez piepūles. Tai ir daudzas funkcijas, kas ir jāatklāj lietošanas procesā:  īsceļi, aplikācijas, iebūvētās programmas utt. Var jau būt reiz tas notiks arī ar blogu rakstīšanu. Blogger aplikācija šobrīd nepārliecina.

Savas mūzikas meklējumi

"Kādu mūziku Tu klausies?" Šis ir viens no tipiskajiem jautājumiem, ko man uzdod ikreiz, kad nokļūstu jaunā kompānijā. Jāatzīst, ka neko sarežģītāku man vienkārši nevar pajautāt.

Tā nu ir sanācis, ka jau ilgāku laiku vienkārši klausījos to, kas skanēja pa radio, vai ko kāds bija fonā ieslēdzis. Ja vien mani tas nekaitināja un bija plus, mīnuss kvalitatīvs, es biju apmierināta. Tad vienu dienu mājās biju viena un radio mūzika neatbilda noskaņojumam. Gribēju kaut ko tādu, kas tieši tajā brīdī sarunātos ar mani. Un.. es nevarēju to atrast. 21. gadsimtā, kad atrodams ir viss, es neatradu apsolūti neko.

Tā es sāku veidot savu dziesmu top 50. Taču tas ir viens neticami ilgs un piņķerīgs uzdevums. Kā parasti - grūtākais ir sākt. Dziesmu autorus savā paviršajā klausīšanās režīmā es, protams, nebiju iegaumējusi un pat ja spēju nodungot /klusībā/ kādu sev tīkamu melodiju, tad atrast nespēju. Zināju vien vidusskolas laika izpildītājus, taču tikai no tiem tīkamo dziesmu sarakstu izveidot nesanāca un negribējās ar'.

Un tad es sāku pamanīt, ka cilvēki man apkārt daudz runā par mūziku. Teju visi žurnāli, ko ikdienā lasu, raksta ne tikai par lūpukrāsām un politiku, bet arī mūziku. Draugi sociālajos medijos ik palaikam publisko vai iesaka tīkamus mūzikas ierakstus un video. Tā lēnām esmu atradusi sev tīkamus ierakstus.

Taču palika vēl viena problēma. Kā visu šo jaunatklāto mūziku uzkrāt un sakārtot? Īsu brīdi ar sajūsmu lietoju Spotify - bet LV šis serviss nav pieejams. Tā nu šobrīd esmu palikusi pie klasiskajiem diskiem, ko klausos mašīnā, youtube atskaņošanas sarakstiem un mp3 failiem.

Kārtības vēl nav ne manā galvā, ne mūzikas krātuvē. Bet es vismaz zinu, ka skaista mūzika, kas rosina mani domāt un rīkoties ir Sigur Ros. Kārlis Kazāks un Alise Joste lieliski uzrunā mierīgos vakaros un brīvdienās. Albums Viegli noder brīžos, kad dzīvē vajadzīgs papildu optimisms, bet Pelbo ir lielisks enerģijas lādiņs.

Pasaules kārtība

Ir dienas, kad mani dzimst domas, ko negribu ierāmēt skaistās rindkopās un sakārtot loģiskā secībā. Šī ir viena no tādām.
Tomēr kaut ko piefiksēt vēlme radās. Tā nu tapa šī A4 lapa.

Izaicinājumi, milzīgi izaicinājumi un Olimpisko spēļu organizēšana

Kad šodien sēdēju un klausījos, kā gluži ikdienišķi, it kā tikai vēl viens skaists notikums dzīvē būtu pagājis, viens no Olimpisko spēļu komunikācijas aktivitāšu organizatoriem - Sems Luiss - stāsta par padarīto, es domāju par izaicinājumiem un uzdrošināšanos.

Turklāt, lai to visu organizētu un realizētu, šai komandā bija daudz vairāk kā viens drosmīgais. Man bija cilvēciski forši dzirdēt, kā S. Luiss priecājas par vides reklāmu, kura ir izdevusies identiska iecerētajam projektam, ka spēļu halles ir dizainiski saskaņotas ar kopējo vizuālo identitāti, tāpat kā biļetes, puķu dobes Londonas un Anglijas vidē. Man ir sajūta, ka tas prieks ir tik ilglaicīgs arī par katru šo niansi tieši tāpēc, ka projekts ir bijis nevis vienkārši izaicinoš, bet ļoti izaicinošs un prasme riskēt ir bijusi līdzās ik brīdi.

Es nebiju vienīgā, kas aizdomājās par šo tēmu. Pasākuma izskaņā Semam jautāja - vai viņu vispēr vēl kaut kas interesē pēc šī projekta noslēgšanās, vai kaut kas vispār viņam vēl var būt izaicinošs. Un jā, viņš ir atradis savus nākošos izaicinājumus. Šķiet, tā ir viņa centrālā panākumu atslēga. Tāda bruņinieku drosme un pašaizliedzība.

Tāpat no angļiem un S. Luisa noteikti var mācieties kā skaisti pastāstīt par saviem panākumiem un ar cieņu atbildēt uz nepatīkamiem jautājumiem. Tieši, bez agresijas un netaisnojoties.

Tiem, kuri grib zināt vairākpar  komunikācijas aktivitātēm Olimpisko spēļu laikā, to var izlasīt McCann blogā: http://bit.ly/Ryz1p0

Beņjamiņa. Stāsts, kuru vērts zināt

Baltajā naktī uzzināju, ka Rainis daudz domāja par domām un pārdzīvoja par to, ka ir pierakstījis pavisam maz. Dienā tās esot bijušas 90. Visvairāk vakaros. 

Man domu visvairāk ir brīžos, kad mijiedarbojos ar citiem (vai īsi pēc tam), vai tas būtu klātienē vai ar mākslas sarpniecību. Laimas Muktupāves grāmata "Mīla. Beņjamiņa." raisīja krietnu sajūtu un pārdomu vezumu.

Tad nu par dažām no tām.

Laiks

Laiks. Šis vārds jau kādu brīdi neliek man mieru. Laiks esot nauda. Laiks dziedējot. Laiks tiekot tērēts, šķērdēts, izniekots. Laiks tiekot ieguldīts. Un tā es tērēju šīm bezvērtīgām domām laiku līdz aizdomājos par to, ka laiks ir arī tas, kas mēs esam. Piemēram, es esmu tango dejotāja, sabiedrisko attiecību speciāliste, nevalstisko organizāciju aktīviste un kas tik vēl ne.

Kad mācījos trešajā klasē, klases biedrs man lepni paziņoja, ka, tā kā es nodejoju to ča-ča-ča, arī viņš varot iemācīties. Un ziniet, tā ir taisnība. Viņš varēja un var vēl tagad. Tāpat kā jebkurš var iemācīties tango vai izstudēt sabiedriskās attiecībās. Tikai.. tam vajag laiku. Un kā zināms, laiks tomēr ir ierobežots resurss. Lai arī ik pa brīdim cilvēki cenšas paspēt būt visur, padarīt visu paši, bez citu palīdzības un izbaudīt it visu, kas ir iespējams. Kas no tā sanāk, jūs noteikti jau ziniet.

Palikt vai aizbraukt?

Šo nevēlos pat komentēt, bet piekrist. Cilvēki ir tas, kas liek man palikt Latvijā, un tas, kas mudina doties prom.
Fragments no Igaunijas prezidenta runas:

"Kas ar mums notiks, ja aizvien vairāk cilvēku aizbrauks no Igaunijas? Mums ir jāsaprot - ja robežas ir atvērtas, cilvēki pārvietojas. Ja ir brīvība, tas ir neizbēgami, vai pieņemam mēs to vai nē. Mūsdienīgs, brīvībā dzīvojošs cilvēks neatbalsta piespiedu dzīvesvietu, un ar spēku nevienu noturēt nevar. Arī vulgāri marksistiskā pieeja, ka viss ir atkarīgs tikai no algas, nav absolūta.

Esmu atkārtoti uzsvēris, ka mūsu pašu attieksme pret līdziedzīvotājiem nemaz nav tā mazākā problēma. Ar kļūdu meklēšanu un uzsvēršanu, skaudību un ļaunumu pret līdzcilvēkiem tālu netikt. Arī valsts bieži vien nav laipnāka - ar neelastīgu attieksmi pret atnākošo un aizejošo cilvēku problēmām, vai tā būtu bērna skolas gaitu turpināšana, bērnudārza vietas piešķiršana vai uzturēšanās atļaujas piešķiršana laulātajam - ārzemniekam, tiek kavēta cilvēku atgriešanās. Sistēmai būtu jāpielāgojas cilvēku uzvedībai, kas ir mainījusies, nevis jācenšas veidot cilvēkus atbilstoši sistēmai."

Paldies žurnālam "Ir" par iespēju to izlasīt. Iesaku arī Tev:  http://www.ir.lv/2012/2/27/igaunijas-prezidenta-ilvesa-runa-igaunijas-94-gadadiena

Par cilvēkiem uz mazajām saliņām

Kad braucu cauri Zviedru salu pudurim, lai nokļūtu Stoholmā, domāju par tiem cilvēkiem, kas dzīvo uz mazākām un lielākām salām. Tur nav nekā. Pāris koki, akmeņi, kāds krūms un pudurs zāles. Bet ir cilvēki, kas tur dzīvo. Viņi noteikti piedzīvo aukstumu, vētras, koki ik pa laikam lūzt un noteikti traumē arī ēkas un droši vien jau arī kādu cilvēku.

Pie auto stūres

Esmu viena no daudzajām blondīnēm uz Latvijas ceļiem. Taču, ja gribat mani sadusmot, tad pasakiet to man brīdī, kad man pie stūres sanāk kļūdīties. Es jums uzskaitīšu neskaitāmas muļķības, ko ir savārījuši pieredzējuši, bet atvainojiet, reizēm stulbi un agresīvi vīrieši.

Rīdziniece Vidzemes Augstskolā.

Labi, labi, es neesmu vairs Rīdziniece. Tomēr tā vēl joprojām jūtos.
 (un galu galā vismaz 70% no sava laika pavadu Rīgā. :) )

Es jau kaut kad minēju, ka kopš septembra studēju Vidzemes Augstskolā. Un kamēr vēl neesmu pavisam pieradusi pie visa un visiem, gribu piefiksēt pārsteigumus, ko man sagādā šī vieta un process.

Pirmais pārsteigums: Vidzemes augstskolas personāls man piezvanīja divas reizes vēl pirms vispār bija sākušās lekcijas. Vienkārši tāpat. Lai pārliecinātos, vai man viss ir skaidrs, ir piekļuve jaunajam e-pastam utt. Salīdzinājumam LU man trīs gadu laikā piezvanīja vienu reizi. Tikai tāpēc, lai pasniedzēja varētu pārlikt tikšanos sev ērtā laikā.

Jo vairāk es cenšos, jo vairāk nesanāk

Jo es vairāk cenošos darīt neko, jo vairāk nesanāk. Un tas jau notiek tādos apmēros, ka man vairs negribas cilvēkiem to stāstīt. Jo es taču pati gribēju.. Tā vienkārši būt un atpūsties. Bet man parādās tik daudz un dažādu jauku piedāvājumu, ko varu darīt. Pēkšņi ir joga pie lieliskas pasniedzējas svētdienās, pēkšņi uzrodas nelieli un interesanti darba piedāvājumi un rodas iespējas realizēt daudzas senas un mīļas idejas.

Par fiziskām aktivitātēm

Es jau ilgāku laiku meklēju kaut ko.. nu tādu, lai ķermeni mazliet sapurinātu un galvu izvēdinātu. Tā nu es ik palaikam apsvēru vairākus variantus.
Airobika - neder. Kaut kā ļoti bezpersoniski liekas.
Skriet - lēti, bet kur un vispār kaut kā neforši, nu nepatīk kopš skolas laikiem. (bet es priecājos par visiem, kas to dara un redzu daudz plusu, līdz brīdim, kad pašai tas jādara..)
Sporta zāle - neesmu atradusi pareizo. Kaut kā tajās kurās esmu bijusi man nepatika atmosfēra.
Tango - dejoju, bet šķiet par retu, lai varētu saukt par fizisku aktivitāti
Joga - tā kā varētu mēģināt, bet īsti nebija sanācis.

Bet tagad esmu sajūsmā, jo savu tango dejošanu papildināšu ar Tango jogu pie Gintas! :) Man patika dažas nodarbības, kurās apguvu tango tehniku un esmu sajūsma par iespēju turpināt kopā ar viņu vēl vismaz reizi nedēļā parosīties.

Dienas, kad pat izkāpt no gultas ir pārāk grūti

Ir dienas, nedēļas, mēneši, kad vari kā vāveres ritenī skriet, rosīties, priecāties un dusmoties. Bet ir dienas (un cerams ne ilgāk par vienu), kad ir sajūta - kāpēc vispār kaut ko darīt..

Klusais janvāris

Jā, tieši kluss janvāris bija plānots. Tomēr es sapratu, ka es tā īsti klusa būt nemaz nemāku. Man miers janvārī nozīmēja:

• Māsas atbalstīšanu - ir brīži, kad būt kopā ar ģimeni ir svarīgāk kā viss pārējais.
• Pirmā studiju apļa realizēšanu - ideja, ko pavasarī aizguvu Zviedrijā. Es kopā ar vēl septiņiem draugiem teju divas stundas pavadīju runājoties par to kā veselīgi un lēti paēst. Turpināsim februārī un cerams arī pēc tam. Tēmu un lietu, ko vēl varētu paveikt veselīga un lēta uztura apgūšanai ir daudz. Noslēgumā plānoju izveidot mūsu pašu recepšu grāmatu, kur zem katras receptes būtu 'eksperta' kontakti.
• Studiju darbu rakstīšanu - Vidzemes augstskolā noslēdzās pirmais semestris. Tad nu lasīju, rakstīju, prezentēju utt.
• Dziesmu dziedāšanu darbīgajās kopienās un svecīšu aizdegšanu par godu barikādēm - pēdējo trīs apmācību dienu spilgtākais brīdis.

Dzīve bez TV

Tas jau vairs nav stilīgi un reti, tomēr vēlos padalīties ar savām atziņām, kāpēc ir forši, ja mājās nav TV.
1.Tu pirmo mēnesi nevari saprast, ko darīt ar brīvo laiku un milzīgo slinkumu, tiešām kaut ko darīt.
2. Tu satiec vai uzraksti vēstules (kaut vai virtuālas) daudziem jo daudziem cilvēkiem.
3. Parādās jautājumi, kas Tevi interesē vairāk un tad nu tu esi redzējis visus TV sižetus par to (šajā brīdī Tu jau zini, ka internetā var iegūt pilnīgi visu), izlasījis komentārus, viedokļrakstus utt.
4. Tu esi bijis dzīvajā uz hokeju, priekšvēlēšanu diskusiju, teātri, gada mūzikas balvas pasniegšanu un neskaitāmiem citiem pasākumiem. Izrādās tos visus var piedzīvot dzīvē un nemaz tik dārgi tas nav.

Taustāms rezultāts

Man ir tādi brīži, kad gribās darīt lietas tā, lai uzreiz ir redzams rezultāts. Šo sajūtu droši vien zina visi, kas strādā kā konsultanti, viedokļu veidotāji, skolotāji utt. Gribas tā, lai rezultātu var nolikt uz galda un apskatīt no visām pusēm.

Tagad oficiāli daru neko

Man jaunais gads ir sācies ar darba attiecību izbeigšanu. Draudzenes jau paspējušas mani nodēvēt par diplomētu bezdarbnieci.  Droši vien kādu laiku saglabāšu šo statusu. Pirmkārt, es vēlos atpūsties un paveikt virkni lietu, otrkārt, man nav ne jausmas, kas notiek darba tirgū, un, treškārt, es ticu, ka pāris mēnešu laikā nepiedzīvošu bankrotu.