Dzīve hostelī ir īsta mācīšanās dzīvot grupā. Mēs esam aptuveni 30 studenti, kas dzīvojam ļoti tuvu viens otram. Dažiem ir laimējies un viņi ir tikuši paši pie savas istabas, bet lielāka daļa dzīvo kopā ar kādu. Virtuve, veļas mašīna, TV, internets un vēl pāris lietas mums ir kopīgas. Un šajā brīdī sākas jautrība, kura dažus pārsteidza nesagatavotus..Jau pēc pāris nedēļām mums bija pirmā "mājas sapulce". Organizators - students no Nigērijas, kurš šeit dzīvo jau otro gadu. Nezinu kāpēc, bet viņš regulāri brīvprātīgi uzņemas līdera lomu. Sapulces iemesls bija rupju līmlapiņu atstāšana reģistratūras cilvēkiem, tā paužot neapmierinātību ar interneta kvalitāti. Tā kā tas notika pēc atgriešanās no kluba - teksti tiešām nebija pieklājīgi un bonusā puiši cenšoties tikt pie reģistratūras interneta vada vēl kaut ko salauza. Nū, lieki teikt, ka reģistratūras sievietes bija niknas.. Un tad nu sekoja eksplozija par visu, kas nu bija uz sirds abām pusēm. Sākot ar to, ka cilvēki nemazgā traukus aiz sevis, beidzot ar dusmām par to, ka kāds izlietojis visu eļļu un nav nolicis vietā vai regulāri pārvieto produktus ledusskapī.
Un tā nu šeit dzīvojot, es reizēm jūtos kā esot lielā ģimenē. Cilvēki prasa kā man iet, regulāri kopā skatās sportu, daži arī gatavo, apsriež politiku, strīdās, dodas uz klubiem un pārrunā iespaidus. Interesējas viens par otru, bet.. man tiešām kaitina tas, ka nemitīgi man ir jāstāsta, kas ir tas, ko es ēdu. Nu nezinu, kā izstāstīt, kas ir griķi, un kāpēc es ēdu to, ko es ēdu..
Un, ja mēs runājam par ēdienu, tad šī noteikti ir viena no centrālajām pārpratumu un konfliktu raisošajām lietām. Vakar piemēram, ap pulkstens diviem naktī mums bija jautra attiecību noskaidrošana, jo kāds bija izdzēris nīderlandieša kolu un viņš bija pārliecināts, ka tie ir spāņi. Bet strīdēties ar spāņu sievietēm nozīmē ļoti, ļoti, ļoti lielu troksni.. Beigās gan izrādījās, ka viņi bija vainīgi un nākamajā dienā atvainojās. Terminus dalīšanās un zagšana cilvēki noteikti šeit saprot atšķirīgi. Man gan vēl nav bijušas ar šo problēmas. Vienīgi piens tā dīvaini ātri beidzās..
Vēl viena jautrība, protams, ir par laika izjūtu. Mums pat ir dažādi "pulksteņi"- vāciešu un meksikāņu. Vācieši un nīderlandietis vienmēr satraucas par to, ka jebkur dodamies par vēlu un vienmēr vismaz 20 minūtes gaida pārējos, kamēr meksikānis satraucas par to, ka pārējie par kaut ko satraucas un bezjēdzīgi steidzas. Es vienkārši atslābstu un peldu tam visam pa vidu. Redzot, ka vācieši jau gaida, es aizeju uztaisīt tēju un sagaidu meksikāni vai nigērieti. Ja man jādodas uz lekcijām, daru to vienkārši nevienam nesakot un negaidot.
Bet vēl jau šeit ir itāļi, franči un malaizieši. Viņi ir izveidojuši savas grupiņas. Tā nu nīderlandietis (viņš ir vēl viens līderis šeit, kurš pats sevi par tādu iecēla un ievieš kārtību visos iespējamajos jautājumos) regulāri uzstāj uz angļu valodas lietošanu - burkšķot vai ļoti tieši sakot, ka viņš nesaprot itāliski, franciski, spāniski utt. Latviski, gan neesmu nevienam likusi mācīties.. Nav jau ar ko. Un patiesībā man varbūt tas pat patīk. Tas motivē mani iepazīties ar visiem un lai ar ko arī es pavadītu brīvo laiku - man nav iespēja iet vieglāko ceļu un iet pie "savējiem". Karlstad gan ir vēl divas latvietes, bet kaut kā īsti nesatiekamies. Var jau būt vēl paspēsim.
Tā nu man te iet, dzīvojot kopā ar studentiem no dažādām pasaules malām. Man bija pārsteigums uzzināt, cik daudz te ir maģistrantūras studentu. Kaut kā biju iedomājusies, ka bakalauri vairāk izmanto ERASMUS iespējas, bet tas izrādās ir vien manis pašas radīts mīts. Lai cik daudz pieredzes un zināšanu man nebūtu par kultūru atšķirībām, ir bezgala interesanti šajā visā piedalīties un vērot. Varbūt nedaudz vieglāk, kā tiem, kuriem šī ir pirmā pieredze, esot šādā grupā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru