Pārdomas pēc tikšanās ar ēģiptieti Etaru

Baltijas-Vidusjūras festivāla laikā man sanāca dažas stundas pavadīt kopā ar Etaru El-Katatney. Viņai (gluži tāpat kā man) ir 24 gadi. Tāpēc aprunāties ar viņu un nedaudz salīdzināt mūsu dzīves uztveres šķita interesanti.

Viņa dzīvo Ēģiptē, ir sarakstījusi divas grāmatas, studē divās maģistratūras programmās, strādā nacionālajā TV un paralēli veido materiālus BBC un CNN. Komentāri lieki. Ja par mani - tad šobrīd studēju ViA vienā programmā, pastrādāju pie viena maza projektiņa un īsu brīdi esmu strādājusi LTV. Laikā, kad aktīvi strādāju - studijas likās neiespējamā misija.

Man pašai sāk palikt neērti par to, ka reizēm sūkstos, cik man daudz lietu jāpaspēj. Turklāt, kad pāris mēnešus atpakaļ sēdēju ar Madaru (par viņu arī es kādreiz uzrakstīšu..) kafejnīcā un sarakstīju, kas tad ir manā dzīvē - sanāca gaužām maz lietu. Un te man nāk prātā Etaras smiekli pārstāstot kā viena meitene no Valmieras viņai teikusi, ka Rīgā gan viņa negribot dzīvot - tur ir tik skaļš. Savukārt Etara, lai Rīgas klusumā aizmigtu, ieslēdz mūziku. Visā Rīgā ir mazāk cilvēku kā viņas dzīvojamajā rajonā. Viss ir tik relatīvs.

Un tad mani, protams, interesēja bērnu un precēšanās jautājums. Man ir priekšstats, ka ar cilvēktiesībām šajā rajonā noteikti kaut kas nav kārtībā.. Bet Etara gluži kā es ikreiz, kad kāds atkal uzdot jautājumu par bērniem un precībām, saka, ka viņa nezina, vai viņai vispār būs bērni. Protams, varbūt kādreiz viņa domās savādāk, izslēgt neko nevar, bet šobrīd jaunā Ēģiptes sieviete bauda savu dzīvi tādu kāda tā ir. Prasu, vai tiešām viņai ir izvēle, ko saka radi utt. - atbilde ir tieši tāda pati, kādu es varētu pateikt jums par situāciju Latvijā. Izvēle ir. Sabiedrības spiediens dzemdēt arī ir.

Un tad jau vēl dzirdēju viņu visās intervijās stāstot par lakatu nēsāšanu un to, ka mūsu stereotipi par apspiestajām sievietēm ir tikai stereotipi. Par šo ielikšu (cerams jau rīt) video vai audio failu. Īsumā - arābu sievietes Eiropā tiek uzvertas:
a) par apspiestām un vīru pakļautībā esošām radībām, kuras jāatbrīvo
b) par teroristēm ar lakatos slēptām sprāgstvielām
c) par seksīgām, eksotiskām dejotājām no austrumu filmām

Mana sajūta pēc tikšanās ar viņu - tur ir tās pašas problēmas, kas mums. Ir vardarbība ģimenē un uz ielas, ir iespēja dzīvot savādāk un ir vajadzīgs laiks, lai viss nostātos savās vietās. Un Ēģitpe pati atbrauks un pajautās, ja viņai kaut ko no mums vajadzēs. Citādi, mēs varam priecāties, ka šie miljoni ir piecēlušies kājās un pateikuši - turpmāk mēs gribam dzīvot citādāk. Bet Etara ir bez ilūzijām - viņa zina, ka būs ekonomikas stagnācija, ka cilvēki vēl nemācēs izvērtēt politiķu solījumus un viņiem būs jāturpina uzmanīt visi politiskie procesi.

Ko varam darīt mēs? Protams, braukt ceļojumos uz Ēģipti un sildīt viņu ekonomiku. :) Paskatīties uz viņu ceļiem un atzīt, ka mūsējie tomēr nav tik slikti, paskatīties uz viņu politisko situāciju un saprast, ka viņi tagad izies to pašu skolu, ko mēs kopš 90. gadu revolūcijas. Un festivāla diskusijās gluži mātišķi varēja just no vairākiem Latvijas iedzīvotājiem to, ka viņi grib pasargāt Ēģipti no sāpīgās skolas, ko tikko piedzīvojām mēs. Bet cilvēki jau uzzina, ka uguns ir karsta tikai tai pieskaroties..


Foto no Baltijas-Vidusjūras pavasara festivāla Starpukltūru vakara Dirty Deal Cafe. Autore: Evija Taurene