Vai māksla var palīdzēt līdzās sadzīvot cilvēkiem, kas viens otru ir uzskatījuši par ienaidniekiem?

Es piektdienas vakarā kopā ar dažiem interesentiem, neskatoties un pavasara nogurumu un sesiju, satikos ar mākslas profesoru no Izraēlas - Davidu Vakšteinu. Viņš jau kopš astoņdesmitajiem gadiem papildus savai profesionālajai darbībai rosina mākslas izglītību Izraēlas nomales pilsētās, kur viņa izveidotajās gleznošanas komandās vasaras nometnē kopā darbojas arābu un ebreju jaunieši.  Nometnes dalībnieki ir vecumā no 8 līdz 16 gadiem. Kā Davids pats saka, tie ir bērni, kuri naktī nevarēs gulēt, ja zinās, ka rīt viņiem nebūs iespēja zīmēt. Tas ir vienīgais kritērijs pēc kura nometnei tiek atlasīti dalībnieki.

Nometnē vienmēr piedalās 120 bērni, tieši tik, cik deputātu ir Izraēlas parlamentā. Viņi kopā ar Davidu un viņa augstskolas audzēkņiem mācās zīmēt. Darbs notiek grupās, kur kopā pie viena darba strādā aptuveni seši bērni. Un parasti pēc pašu iniciatīvas jaunie mākslinieki sadraudzējas - palestīnieši ar izraēliešie. Tās ir tautas, kas jau ilgstoši konfliktē, reizēm pat baidās viena no otras un karo. 

Sarunā mēs, diskusijas klausītāji, ilgi tirdījām profesoru ar jautājumiem par to, vai bērni saprot, ka piedalās sociālā projektā - liela, nozīmīga konflikta risināšanā. Davids Vakšteins vienaldzīgi atbildēja, ka viņš nezin un nesatraucas par to. Tie bērni, kas grib, prasa kaut ko par politiskajām karikatūrām un vēsturiskiem simboliem, ko profesors reizēm piedāvā zīmēt,  kas negrib – neprasa. Interesentiem Davids un viņa studenti atbild un skaidro sarežģītos jautājumus, pārējiem nesaka neko. Viņš klusē, jo negrib cilvēkus mainīt ar varu un nodarboties ar jebkādu propagandu. Nometnes dalībnieki piedalās projektā, bet viņi netiek atlasīti revolūcijai.

Māksla pēc Davida vārdiem ir intraverts process. Tajā būtisks ir jebkurš iekšējais cilvēka konflikts – sākot ar strīdu ar mammu un beidzot ar neapmierinātību par valstī pastāvošo iekārtu: „Es eju pie mazām problēmām, kas ir milzīgas.”  Profesors nometnē tikai piedāvā tēmas, bet bērni  izvēlas kā tās atspoguļot, parādot savu iekšējo attieksmi pret jautājumiem.  Piemēram, bērniem tiek piedāvāts zīmēt savas pilsētas mēru. Tā Dāvids dod viņiem sajūtu, ka politiķiem pieskarties drīkst, parādot to, kā tu politiķus redzi.

Kad nometne beigusies, bērni nesaņem darbus uz mājām. Davids veido iespaidīga izmēra mozaīkas, savienojot vairākus darbus un papildinot tos, pats pieliekot pāris simbolus, krāsas triepienus vai noskaņu raisošu fonu. Mozaīkas tiek apkopotas darbu sērijās un tiek parādītas plašākai publikai izstādēs, kas ceļo pa pasaules galvaspilsētu (Londonas, Berlīnes utt.) galerijām. Nereti darbi raisa sensācijas. Bijis pat gadījums, kad Izraēlas premjerministrs personīgi zvanīja un pieprasīja novākt darbus.  Tās bija politiskās karikatūras no vietējiem medijiem, kuras viņš uzlika uz lielformāta audekla. „Tik ilgi, kamēr tās bija tikai karikatūras, tās nepamanīja. Kad karikatūras top par mākslu, top cita attieksme,” tā Davids uzsver mākslas darbu lielo spēku.

 Davids Vakšteins mozaīkas veidoja arī Rīgā. Šeit tās var aplūkot:
http://makslasdienas.lv/2011/mozaikas

Un tiem, kuri neko nesaprata no mana teksta - te vēl viens par šo pašu diskusiju.

Ir arī vairāk bilžu no šī pasākuma te: http://ej.uz/1et4 


Starpcitu, Baltijas-Vidusjūras festivāls vēl nav beidzies. Diskusiju, deju šovu utt. vēl ir daudz. Lasi te: www.annaslindesfonds.lv