Viss sākās ar gana lielu apjukumu - ko iesākt ar neticami lielo brīvā laika daudzumu, ko ieguvu atsakoties strādāt un plānot darbus brīvdienās. Vēl jo lielāks apjukums bija, kad nestrādāju arī pēc noteiktajām darba stundām. Lēnām laiks aizpildījās. Vairākus manas izklaidēšanās un priecāšanās centienus var atrast šeit pat, citos bloga ierakstos. Tomēr laiku pa laikam biju (nu labi, esmu) garlaikota, niķīga un neapmierināta. Sajūtas, kurām nepievērsu uzmanību, kad tādām muļķībām nebija laika, jo bija taču jāstrādā.
Un tad es sāku meklēt svešākas un tuvākas laimes formulas. Lasīju par dzīves balansa riteni, aptaujāju draugus par to, ko viņi dara brīvajā laikā, nu lasu grāmatu ar nosaukumu "Happiness project". Taču skaistas, formulētas atbildes par laimi man tā arī nav. Vienīgi atziņa, ka šobrīd vislaimīgākais manas dzīves periods šķiet tas, kad nestrādāju, studēju maģistratūrā un tad vēl pabiju Zviedrijā. Un es zinu kāpēc. Tajā laikā visvairāk man bija ļauts rīkoties pēc saviem spēles noteikumiem un daudz neprātot, vai un kā to vērtēs citi. Īpaši jau tāpēc ka par atzīmēm nekad neesmu mācējusi satraukties (manuprāt, lielākais studentu stresa cēlonis).
Bet vispār - es nolēmu, ka laimes formula man nav vajadzīga. Es vienkārši gribu dzīvot. Reizēm būt priecīga par to kas un kā notiek un reizēm - līdz baltkvēlei dusmīga. Jo vairāk lasu par to, cik ļoti jau pieminētās grāmatas "Happpiness project" autore iegulda darbu un spēku, lai būtu laimīga, jo mazāk man to gribas. Un ne jau tāpēc, lai ļautu sev slinkot. Man rodas sajūta, ka apņemšanās būt laimīgam un tāpēc ik mēnesi ievest trīs līdz četrus jaunus paradumus, cilvēku aizved aizvien tālāk no viņa paša un viņa tā brīža sajūtām un vēlmēm. Sekot noteikumiem, nevis ieklausīties savās sajūtās un apkārtējo domās - uz to es noteikti negribu tiekties.
Bet, ja meklē kādu jaunu ideju savai ikdienai, grāmatu vai autores blogu ir vērts palasīt. Tā dod iespēju pārskatīt un izvērtēt esošos paradumus un rutīnu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru