Par to, kāpēc es esmu Latvijā

Man apkārt ir nemitīgas gaudas par to, ka cilvēki brauc prom no Latvijas. Tai pat laikā man ir skaidrs, ka es palikšu. Un zinu vēl vismaz desmit manus draugus, kas paliks.

Kāpēc es palikšu? Jo man šeit ir desmit draugi. :) Forši cilvēki, kurus gribas satikt vēl un vēl. Nauda, māja, mašīna man arī ir. Labi, vienmēr var gribēt vairāk un Vācija, Anglijā es arī dabūtu vairāk. Bet tas nav svarīgi. Jo es zinu, cik man vajag, un es zinu, ka tik vienmēr varēšu kaut kā nopelnīt. Neņems mani darbā, tirgošu saldējumu pludmalē un nopelnīšu pārtikai un kredītam. Ja grib, tad var.

Bet tomēr reizēm gribās prom. Reizēm, esot tālienē, jūties vairāk saprasts un vairāk kā mājās nekā Latvijā. Viens iemesls, kāpēc es tomēr būtu gatava pamest Latviju ir komentāri portālos, atkritumu maisi ceļmalās, iedzīvotāji, kas izvēlas maksāt par 30 santīmiem mazāk un nesaņemt biļeti par braucienu autobusā. Tās ir lietas, ar ko negribu sevi asociēt. Un nevis ar nabadzību. Ar šo visu un citām līdzīgām parādībām. Nabadzība ir vieglāk novēršama problēma, kā naids, rupjība, necieņa utt. Un diemžēl pie tā nav vainīga valdība. Tādi mēs viena daļa esam. Patiesībā katrs no mums, tikai atšķirīgās pakāpēs.

Un šādās situācijās var reaģēt trīs veidos, kā jebkurā situācijā, kad mums ir dusmas, esam nemierā ar kaut ko.

Mēs varam aizlidot,  sasalt/sastingt vai cīnīties. Pirmajā gadījumā mēs dodamies prom. Pametam draugu kompāniju, pametam pilsētu, ciemu, valsti. Otrajā gadījumā izvēlamies to visu neredzēt. Nobīstamies tik ļoti, ka saprotam – neko mainīt nevar. Esam inerti un neko arī nedarām. Trešajā variantā, mēs tomēr kaut ko darām. Sakopjam savu ielu, iepazīstamies ar kaimiņiem, ejam uz vēlēšanām, dzīvojam atšķirīgi, audzinām savus bērnus, piedalāmies un atbalstām foršās idejas utt. Es pagaidām savas saprašanas un iespēju robežās veiksmīgi realizēju pēdējo aktivitāti. Un mani draugi palīdz noticēt, ka Latvijā var dzīvot arī citādāku, tiešām foršu dzīvi.

Protams, es dzīvoju savā slēgtajā Latvijā. Ar saviem cilvēkiem, savu ciemu un izvēlos neredzēt visas problēmas. Tā es droši vien sajuktu prātā. Pietiek ar to kaudzīti nesmukumu, kas ir arī manās ikdienas takās.