Rīdziniece Vidzemes Augstskolā.

Labi, labi, es neesmu vairs Rīdziniece. Tomēr tā vēl joprojām jūtos.
 (un galu galā vismaz 70% no sava laika pavadu Rīgā. :) )

Es jau kaut kad minēju, ka kopš septembra studēju Vidzemes Augstskolā. Un kamēr vēl neesmu pavisam pieradusi pie visa un visiem, gribu piefiksēt pārsteigumus, ko man sagādā šī vieta un process.

Pirmais pārsteigums: Vidzemes augstskolas personāls man piezvanīja divas reizes vēl pirms vispār bija sākušās lekcijas. Vienkārši tāpat. Lai pārliecinātos, vai man viss ir skaidrs, ir piekļuve jaunajam e-pastam utt. Salīdzinājumam LU man trīs gadu laikā piezvanīja vienu reizi. Tikai tāpēc, lai pasniedzēja varētu pārlikt tikšanos sev ērtā laikā.


Otrais pārsteigums: Tērbates ielas ēka ir tik maziņa!!! Es biju iedomājusies to krietni lielāku. Tā ir kā liela privātmāja. Nesaprotu, kā tur agrāk ietilpa visa Augstskola. Lai gan jāatzīst, ka šī ēka man patīk daudz labāk par jauno Cēsu ielas māju.


Trešais pārsteigums: Hiperaktīva studentu pašpārvalde. Man katru dienu e-pastā ir kāda ziņa par pasākumu, aptauju, notikumu, jaunumu utt. Tikai lielākā daļa tiek organizēta bakalauriem un notiek nedēļas vidū, tāpēc es neesmu aktīva dalībniece. Forši arī tas, ka viena daļa pasākumu notiek kojās, kas automātiski nozīmē, ka tur ir vēl kaut kas bez klasiskās koju dzīves...

Ceturtais pārsteigums: Cukurballe. Es tiešām nebiju gatava šim pasākumam. Kursa biedrene bija izpētījusi iepriekšējo gadu fotogrāfijas un man bija kleita. Bet izrādās ar to ir par maz. Mēs, kā jau rīdzinieces, uz balli atnācām ar maku, nevis groziņu. Mūsu kursam nebija arī rezervēta galdiņa. Kursa biedrus arī nekur nemanījām. Turklāt mēs bijām vismaz divas stundas par agru - tā mums vēlāk paskaidroja (mēs bijām kaut kad pēc desmitiem). Rezultātā šī pasākuma šarmmu tā arī neizjutām. Grupa spēlēja visnotaļ vientuļi - viens pāris pusdziesmu padejoja. Bet vispār jau balles ir varen izslavētas. Varbūt es vienkārši esmu par vecu. :D

Piektais pārsteigums: Zvans no bibliotēkas. Es biju aiznesusi kopā ar bibliotēkas grāmatām vēl divas savas, bet vienu īsto atstājusi mājās. Tas manā stilā. Un viņi sameklēja nummuru, piezvanīja un uzaicināja veikt apmaiņu. Kad gāju pakaļ, viss personāls zināja, kur grāmatas meklējamas. Sods nebija jāmaksā.

Sestais pārsteigums: Valmierā var lēti un labi paēst. Par 1,5 LVL pilnīgi noteikti. Bet man jau patīk arī šikot. Tad nu iesaku vakariņas Teātra restorānā - Ceturtais cēliens. Izcils ēdiens, izcila apkalpošana un skaista atmosfēra.Un šikošana nozīmē vakariņas pa 5 LVL ieskaitot dzērienu un varbūt pat saldo. Tas atkarīgs no izvēles.

Septītais pārsteigums: Kursā tikai 14 studenti. Vēl joprojām nesaprotu, kā ir iespējams šo programmu uzturēt. Tas, protams, rada man - lielajai pļāpai - iespēju izteikties vietā un nevietā. :) Bet vispār diskusijas ir daudz biežāka parādība kā LU. Sajūta, ka tādas atklātākas. Turklāt pasniedzēja Baiba Pētersnone (šobrīd mana favorīte) diskusijas vadīja ļoti profesionāli un mērķtiecīgi. Tā kā mēs katrs jau kaut ko pētniecībā bijām darījuši, tad visu kvalitatīvās pētniecības kursu mēs izrunājām analizējot mūsu pašu pieredzi. Un vēl dabūjām patiesi vērtīgus prasmju attīstošus uzdevumus. Paldies par to!

Un visbeidzot es nevaru pierast pie tā, ka visas svarīgākās lietas es uzzinu caur e-pastu. Jau vairākas reizes esmu pēdējā dienā uzzināusi, ka ir mājas darbs, lekcijas notiek otrā ēkā utt, jo vienkārši neeju katru stundu e-pastā. :)

Noteikti ir vēl daudzas lietas, kas pārsteidza un ir atšķirīgas. Tikai līnijas sāk palikt aizvien izplūdušākas. Tas, ko varu teikt pilnīgi droši, studēt ViA ir kaut kā citādāk. Sajūtas ir atšķirīgas. Attiecības cilvēcīgākas.