Oslo

Vēl pirms trača ap AirBaltic es iegādājos biļetes no Oslo uz Rīgu un atpakaļ. Apskatīt Oslo un Stokholmu bija mani obligāti veicamie pasākumi Erasmus laikā. Kādu brīdi atpakaļ gan paspēju tur pabūt, bet tas bija uz tik īsu brīdi, ka gribēju vēl atgriezties. Ievadam jāsaka, ka mani pirmie iespaidi toreiz nebija sajūsma un mīlestība no pirmā acu skatiena.

Agri no rīta sēdos autobusā Kārlstādes autoostā un devos ceļā, lai visu dienu līdz vakara reisam klīstu pa pilsētas ielām. Un šoreiz kaut kas mani uzrunāja. Varbūt tie bija kalni (man kā latvietei tie ir kalni) un skaistie ūdeņi, ko redzēju pa autobusa logu. Varbūt - krāsainie balkoniņi vai mozaīkas pilsētas vidē. Vai tomēr - Munha muzejs, kurā man nezināmu iemeslu dēļ ieeja bija bez maksas, un pikniks blakus esošajā botāniskajā dārzā.

Tomēr pirmās lietas, kas man lika pasmaidīt, bija daudz sadzīviskākas. Manas bankas automāts, Narvesen kioski un Rimi, kurš strādā līdz pusnaktij.  

Cik, labi tomēr laiku pa laikam redzēt ko pazīstamu. Sapratu, ka norvēģu zīmoli Latvijā tomēr ir daudz vairāk kā zviedru. Divus mēnešus dzīvojoties pa Zviedriju, tā arī vēl nespēju mierīgi nopirkt pārtikas un citas vajadzīgās preces. Katru reizi jūtos kā ekspedīcijā un tas nogurdina. Turklāt zinot, ka mārketings tiem, kas nezina, ko grib, vienmēr veiksmīgi pārdod vairāk kā vajag un dārgākos variantus, katru reizi pavadu pie plauktiem neierasti ilgu laiku. Un sakiet vēl, ka cilvēkiem patīk pārmaiņas..

Pēc desmit dienām es atkal būšu Oslo, un maršruts man jau ir skaidrs: nacionālais mākslas muzejs, operas māja un tad pāris lielveikali, lai spēki būtu izsīkuši pavisam. Kaut kas mani valdzina tai brīdī, kad ceļojumā jūti, spēka vairs nav – un tomēr ir jāvelk tas sasodītais čemodāns, jātiek līdz viesnīcai, autobusam vai mājām.