Kad mācījos trešajā klasē, klases biedrs man lepni paziņoja, ka, tā kā es nodejoju to ča-ča-ča, arī viņš varot iemācīties. Un ziniet, tā ir taisnība. Viņš varēja un var vēl tagad. Tāpat kā jebkurš var iemācīties tango vai izstudēt sabiedriskās attiecībās. Tikai.. tam vajag laiku. Un kā zināms, laiks tomēr ir ierobežots resurss. Lai arī ik pa brīdim cilvēki cenšas paspēt būt visur, padarīt visu paši, bez citu palīdzības un izbaudīt it visu, kas ir iespējams. Kas no tā sanāk, jūs noteikti jau ziniet.
Ar draugu no Irānas ilgi diskutējām par to, cik svarīga ir nauda, lai cilvēks būtu laimīgs. Noslēgumā secinājām, nauda ir tā, kas nosaka, cik īsā laikā tu vari iegūt to, ko vēlies. Piemēram, ja pirms nedēļas ļoti kārojās šokolādes torti, un šodien Tev ir iespēja to baudīt (veikalā ir degustācija), bet tu vēlies lašmaizīti, tā torte nesniedz nekādu prieku. Kas par to, ka tagad viņa ir! Kad gribēju - nebija un nu man vairs to nevajag!
Ir lietas, kas vienkārši ir un notiek nepareizajā laikā. Gurdie apgalvo, ka esot jāiemācās baudīt to, kas ir. Bet varbūt ir jāiemācās darīt un baudīt to, ko vēlies tad, kad to vēlies. Un ja nevar, vienkārši aizmirst un ļauties jaunajām vēlmēm. Neskriet pēc veciem, apputējušiem sapņiem, 40 gadu vecumā likt mierā pusaudžu ballītes un ļaut bērniem sapņot pašiem.
Taču dzīvi un stāstus var uztver neskaitāmos veidos, var nemeklēt sākumu un beigas, var nesatraukties par to, ja konkrētā dzīves laikā nenotiek tas, ko mēs vai citi būtu gribējuši. Var nedomāt par to, vai dzīvē un stāstā notiek attīstība (uz augšu, protams). Un arī par Ziedoņa spirāli var nedomāt. Var vienkārši fiksēt notikumus un sajūtas. Kā? Nu piemēram tā, kā šajā filmā: http://www.imdb.com/title/tt0104057/ Noskatieties un pastāstiet man, par ko tā ir.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru