Lapas

svētdiena, 2012. gada 28. oktobris

Par dzīvi mājā

Nepilnus piecus gadus atpakaļ es pārcēlos no Rīgas uz nelielu māju Jāņupē, starp neskaitāmiem mazdārziņiem un dažām privātmājām. Šo gadu laikā esmu vairākas reizes sapratusi, ka es neko nezinu par mājas apsaimniekošanu un sadzīves organizēšanu, esot ārpus pilsētas ērtībām. Šķiet teju visi apkārtējie bija satraukti par manu un drauga lēmumu pirkt māju. Un viņiem bija zināms pamats. Reizēm šķiet, ka esmu iegādājusies māju, nevis dzemdējusi mazuli, jo par grūtībām bērnu audzināšanā zinu neskaitāmas reizes vairāk. Kas ir tas, ko es nezināju un par ko nedomāju, iegādājoties nelielo īpašumu?

1. Mājā būs nepieciešami lieli līdzekļi,  lai to iekārtotu un uzturētu kārtībā. Mēs bijām izvērtējuši kredīta atmaksāšanas iespējas, salīdzinājuši teju visu banku piedāvājumus, noskaidrojuši, cik izmaksās apkure un cik maksā autobuss līdz Rīgas centram - visus tos jautājumus, kas ir aktuāli izīrējot dzīvokli. Taču  nevienā brīdī nedomājām par ūdens filtriem, teritorijas izlīdzināšanu, ūdens trubām, asinizāciju, līstītēm, rozetēm, lampām utt. Turklāt tikai pēc kāda laika es sapratu, ka arī dizaina preces ir lielisks bizness, kas spēj atvērt manu maku ar emociju radīšanu, jo tagad taču ir pašu īpašums, ne īrēts dzīvoklis..

2. Likumdošana nosaka, ko uz tavas, tikko iegādātās zemes drīkst un ko nedrīkst darīt. Par to, īpašumu pārdodot, reti kāds runā. Mūsu ieceres tas neietekmēja, bet dokumentu kārtošanu gan. Ēkas juridisko statusu mainījām vairāk kā gadu. Garš, sarežģīts stāsts, no kura galvenā atziņa ir šāda: labāk ir nopirkt īpašumu, kurš jau ir nodots ekspluatācijā un kuram nav jākoriģē dokumentācija. Ja kaut kas no tā ir jādara - tas nozīmē iepazīšanos ar Latvijas diezgan haotisko birokrātisko sistēmu, kur katrs no tevis prasa atšķirīgus dokumentus utt. Mūsu gadījumā noteikti lētāk būtu bijis atrast kādu juristu, kas to visu paveic. Tomēr mēs to paveicām paši, ar milzu neatlaidību, spītību un aktīvu padomu meklēšanu. Šajā procesā vēlreiz pārliecinājos, ka svarīgākais ir iet, runāt par sarežģījumiem un neiziet ne no viena kabineta, līdz  saņemu atbildi uz jautājumu: ko es tagad varu darīt? Vēl labāk, ja atbilde ir rakstiska.

3. Man ir kaimiņi. Par kaimiņiem un dzīvi jaunajā kopienā es noteikti varētu uzrakstīt grāmatu- par sveicināšanos, tenkošanu, izpalīdzēšanu un pensionāru enerģiju. Tās ir grūti kontrolējamas attiecības, par kurām varbūt kādreiz pastāstīšu vairāk.

4. Visu par un ap ēkas celtniecību. Jau pirmajā mēnesi, viesi man uzdeva neskaitāmus jautājumus, uz kuriem nespēju atbildēt. Bet tagad jau es zinu, kurš ir piemērotākais materiāls guļbūvju siltināšanai, kā ir nosiltināti mājas pamati, kā strādā mūsu apkures sistēma, cik ampēru pieslēgums mums vajadzīgs, cik tuvu kaut ko drīkst un nedrīkst celt kaimiņu sētai, kas ir jāsaskaņo ar būvaldi un arī to, ka mājas jumts ir nosiltināts nepareizi. Lēnām esmu to visu apguvusi.

5. Ziemā ir jāšķūrē sniegs, vasarā ir odi, pavasarī melnzeme pārvēršas dubļos un skudras mēdz iesoļot istabā. Nedomāt par to, ka būs jāsadzīvo ar dabu, esot privātmājā, ir patiesi muļķīgi. Taču es tā izdarīju. Bija skaists vasaras sākums, kad pieņēmām lēmumu māju pirkt, un par to haosu, ko varētu radīt gadalaiku maiņa, es nedomāju ne mirkli. Kaut gan jāatzīst, ka mums klājas tīri labi. Ceļa tīrīšanā milzu darbu izdara kaimiņi un, salīdzinot ar Rīgas stacijas laukuma nebeidzamajiem dubļiem un piesnigušajiem dzīvojamo māju pagalmiem katru ziemu, mums viss ir pasakaini tīrs. Un ir daudz viedu cilvēku, kas zina rīcības plānu ik katrā situācijā.

Labi vien ir, ka to visu nezināju. Jo es nenojautu arī to, ka ar to visu un vēl neskaitāmām citām lietām es tikšu galā, man būs cilvēki, kas atbalstīs un palīdzēs pārsteidzoši lielos apmēros. Un tagad man ir vieta, kur lēkāt un klaigāt cik vien tīk, vai tieši otrādi - izbaudīt dziļu klusumu, zvaigznes, vakara mieru vai putnu prieku rītausmā.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru